Es apsēdos mīkstajā atzveltnes krēslā un lūkojos ārā pa logu. Ārā aumaļām lija lietus, un es jutu vēlmi lasīt. Ko? Laikam jau grāmatu. Kādu? Man nebija ne jausmas. Es piegāju pie lielā ozolkoka skapja un cieši raudzījos uz plauktā sakārtotajām grāmatām. Ibsens, Tolstojs, Dikenss, Rainis... Viss tik pazīstams un lasīts. Bezcerības piemeklēta, iesēdos atpakaļ polsterētajā krēslā. Lūkojos visapkārt un pēkšņi jutos kā svešiniece. Šis vārds... Tas man likās kaut kur jau redzēts. Es nespēju atcerēties. Varbūt kādā avīzē lasīts? Piecēlos un piegāju pie avīžu galdiņa. Nē, nevienā avīzē nekā par svešiniekiem, bet... Starp izsvaidītajām avīzēm uz galda gulēja grāmata. Tās autors bija Kamī un nosaukums... Jā, šis nosaukums mani vilināja.…
