Modelis: strikta atšķirība starp profāno un sakrālo pasauli – izteikta dihotomija starp abām. (Tālie Austrumi, Mezopotāmija, Senais Jūdaisms)
Cilvēku pasaule atrodas ārpus vienotības ar kopējo pasaules modeli. Cilvēka dzīve ir stipri atšķirīga no sakrālā, pie vienotā var tikai griezties – te jānotiek sakralizācijas procesam (dažādi pestīšanas modeļi…), šeit ir nepieciešami īpaši, sevišķi cilvēki, lai mēģinātu uzturēt abu pasauļu saikni, jo Absolūtais ir pilnīgi neatkarīgs no cilvēka. Ar to notiek sakrālās telpas radīšanas process, kas ir sava veida norobežošana no profānās pasaules. Tempļu rašanās:
šo vietu apmeklē dievi, tāpēc, tā var būt pieejama tikai atsevišķiem cilvēkiem – izredzētajiem;
tā ir teritorija, kas bieži sastāv kā neatkarīga pat no valsts (saglabājās kristietismā). – Eksteritorialitāte. Sakrālais jau, pirmām kārtām, ir tieši tas, kas būtiski atšķiras no profānā, ikdienišķā.
1. Mezopotāmija
Cilvēku pasaule ir izteikti otršķirīga, dievu radīta, lai nodrošinātu dievu eksistenci (lai kalpotu). Šī zeme ir jāsakārto, lai kalpotu augšējai.
Cilvēks nav ne laimīgs, jo nav radīts, lai par tādu kļūtu, ne arī pilnīgs – pavisam cits pēc dabas un arī pēc savas būtības. Cilvēka domas ierobežotība ir tieši tas, kas cilvēkam nekad neļaus ne tikai pielīdzināties dieviem, bet arī pat nebuntoties pret tiem. Pati cilvēka būtība nosaka jau viņa atrašanos profānajā pasaulē jeb viņa darbs.
Arī valdnieka loma šajā pasaulē ir tikai cilvēka loma, viņš pats nav dievs, tikai tad, kad valda, viņam tiek piešķirta dievišķa vara – tā ir kā jauna cilvēka kvalitāte.…
