Viena no būtiskākajām atziņām, ko neapzinājās lugas varoņi, bet, ko svarīgi apjēgt katram no mums ir ielikta Māras vārdos poēmas sākumā: „Tu savu spēku neapzinies. Spēks tevī ir. To esmu ielikusi...” Cilvēka paša varā ir ticēt saviem spēkiem un paļauties uz tiem, cenšoties sasniegt to, ko viņš vēlas. Katrā cilvēkā jau no bērna kājas ir ielikts spēks turēties pretī pasaules un sabiedrības negatīvajai ietekmei. Ja cilvēks jau no paša sākuma necīnās par savu laimi, tad šis spēks tiek apslēpts ļoti dziļi viņā pašā, no kurienes jau to izdabūt laukā nav iespējams. Bet ja personai spēks un raksturs ir piekopts, tad viņa saprot, ka grūtības un nelaimes, ar ko viņai nākas saskarties, ir kā iespēja sevi pārbaudīt un padarīt stiprāku.
Kad kungs jautāja par to, no kurienes tik daudz labumi, viesi atbildēja: „ Ko – govis? Nē, govis neturam, nē, tiešām! Kam mums govis! Mēs slaucam kaimiņu, viņš mums ir govs! Jā brīnišķīga govs, kas dod ne tikai pienu!”…
