„Vēsturē nav otra tāda notikuma, kas pēc savas nozīmes, pēc revolucionāro pārkārtojumu satura līdzinātos Lielajai Oktobra sociālistiskajai revolūcijai. Sociālisms, Marksa, Engelsa un Ļeņina mācība un proletāriskā internacionālisma ideja spilgti demonstrēja savu pārveidojošo spēku, kļuva par progresīvās cilvēces karogu cīņā par mieru, demokrātiju un sociālismu”(A.Beika, Viņi cīnījās Sibīrijā, lpp.3). Šādi sākas gandrīz katra 1917.gada Krievijas revolūcijas aprakstoša grāmata, kura rakstīta PSRS laikos. Revolūcija tika attēlota kā Ļeņina aizsākta strādnieku šķiras misija, kura cīnījās par taisnību, mieru un vienlīdzību. Lasot šīs rindas visdīvainākais šķiet tas, ka pieminēta un propagandēta tiek demokrātija, lai gan PSRS totalitārisms bija tālu no demokrātijas ideāla. Iespējams, ka demokrātijas ideju pietika tikai propagandēt sabiedrībā, lai cilvēki patiešām ticētu, ka reizē ar komunismu tiek „celta” arī demokrātija. Rakstot šo darbu tieši literatūras meklējumi šķita visgrūtākie, jo PSRS laikā rakstītie darbi bija propaganda, kas attēloja „to skaisto laiku, kad Oktobra revolūcijā dziļi un vispusīgi atklājās strādnieku šķiras lielā vispasaules atbrīvošanas misija” (A.Beika, Viņi cīnījās Sibīrijā, lpp.3). …
