Ārā ir silts, patīkams vasaras vakars, tālumā klusi pogo lakstīgala. Es eju pa tumšo, pilsētas ielu un neparko nedomāju, vienkārši soļoju uz priekšu, nemaz neskatoties zem kājām. Te pēkšņi paklūpu - mantas aizskrien katra uz savu pusi kā skudras, kad to pūzni kāds sāk irdināt. Ātri notupstos un cenšos tās salasīt, piepeši paceļot galvu, redzu kāda cilvēka stāvu, kurš noliecies vēlas man palīdzēt. Es mazliet bikli pasmaidu. Kaut neredzu viņa seju, šķiet, ka arī šis stāvs smaida. Nolaižu acis un sajūtu stingru roku, kas pieceļ mani. Un atdod manas mantas. Es klusi izdvešu – paldies, jo jūtos pārāk samulsusi, lai teiktu ko vairāk. Kad paceļu skatienu, neviena vairs nav, tikai vējš klusi dungo gar ausīm un kaut kur tālumā pogo lakstīgala, sagādājot prieku, neko negaidīdama pretī...
Es dodos tālāk nu jau steidzīgāk, taču šis atgadījums man nenāk ārā no prāta. Cik gan daudz labestības, siltuma, maiguma un pašaizliedzības no svešinieka es sajutu šajā īsajā brīdī. Tas taču nevienam no mums neko nemaksāja, tomēr sniedza abiem lielu gandarījumu un prieku. Es sāku domāt par to, cik lieli aprēķinātāji ir cilvēki. Visapkārt var dzirdēt – cik tas maksās, kā nopelnīt, ko es no tā iegūšu, vai pietiks naudas un tā tālāk. Viss tiek aprēķināts, izrēķināts, pārrēķināts, taupīts vai izniekots. Laikam jau mēs nepazītu tādu zinātni kā algebra, ja nebūtu naudas, ko var skaitīt, atņemt, dalīt, reizināt. Naudai ir vara pār mums. Bez tās nevar izdzīvot neviens šajā pasaulē, varbūt kādā citā planētā tālu kosmosā, kamēr tur nav ieradušies mantkārīgie ļautiņi, tomēr vai nu jau nauda nestājas Dieva vietā, aizstājot garīgās vērtības? Vai mēs vispār atceramies mīlestību, labestību, pašaizliedzību – lietas, ko nemērojam naudā?…
