Kad kamielis saprot, ka kalpo tikai citiem nevis sev un ir nostiprinājies garā, viņš zina – kaut kas ir jāmaina, un kļūst par lauvu, kas ir gatava stāties pretī savam apspiedējam un arī pati sev (jo ir kļuvusi par daļu no sava apspiedēja). Lauva apšauba visas iepriekš zināmās vērtības, tās pārbauda. Nīčes vārdiem „radīt sev brīvību jaunai radīšanai – to lauvas spēks iespēj”.
Savukārt, bērns ir jauns sākums, viņam ir doti visi līdzekļi, lai radītu jaunu pasauli, saglabājot cieņu pret veco, savu radītāju, pasauli, jo lauva ir atbrīvojusi garu no vecajiem uzskatiem. Nīče labi apzinās cilvēka zināšanu pieticīgo apmēru, ja jau gara augstāko attīstības stadiju pielīdzina bērna būtībai. Bērnu var uzskatīt arī par nevainības un tīrības simbolu. Nīče nenoliedz savu diletantismu uz „Pārcilvēka” fona, taču pielīdzinot sevi bērnam pauž savus labos nodomus, šis darbs sasaucas ar viņa iepriekš paustajām idejām darbā „Human, All Too Human”. Bērns ir cilvēcisks un patiess. Cilvēkam, lai tuvotos „pārcilvēka” būtībai, ir jādarbojas ne tikai savā, bet arī visas sabiedrības labā.
…
