Viens no galvenajiem Māršala nopelniem ir tas, ka viņš ieviesa ekonomikā laika faktorus, no kura līdz tam ekonomisti savās teorijās bija abstahējušies. Mūsdienu ekonomikas teorijā plaši lietotie jēdzieni long-run un short-run pirmoreiz parādījās Māršala darbos. Arī patērētāja vinnesta (consumer surplus) jēdziens ir Māršala radīts.
Māršals attīstīja tālāk pieprasījuma elastības (elasticity of demand) jēdzienu, ko 1870. gadā formulēja Dženkinss.
Māršlas norādīja četras likumsakarības, kas nosaka pieprasījuma elastību gan patēriņa precēm, gan ražošanas faktoriem. (Četri tā sauktie „Māršala likumi” tiešā veidā Māršala darbos netika minēti, tos formulēja Māršala skolnieks Pižo savā darbā „The Economics of Welfare” 1920. gadā.) Māršals pētīja arī pieprasījuma elastību dažādās iedzīvotāju sociālajās grupās. Jautājumus, kuri saistās ar pieprasījuma elastību, turpināja pētīt Māršala ideju sekotāji, no kuriem pirmām kārtām minami Pižo, Robinsone un Hikss.
…
