Analizējot jauno tranzītperioda valstu pāreju uz demokrātiju, rodas šaubas par daudzu demokrātijas priekšnosacījumu īstenošanos. Tas nozīmē, ka lai arī mēs saucam šīs valstis par demokrātiskām, tās ir vienkārši elektorāli demokrātiskas, nevis kā daudziem labpatiktos- liberāli demokrātiskas. Arī Latvija šajā gadījumā jāpieskaita tikai pie elektorāli demokrātiskām- latviešu tautas izdaudzinātais patriotisms un vēlme pēc demokrātijas (pareizāk gan būtu teikt brīvības) apsīka līdz ar neatkarības atjaunošanu. Šobrīd, kad tauta sapratusi, ka trešā demokrātijas viļņa valstīs liberālo demokrātiju sasniegt nebūs tik viegli, daudzi piedāvā stingrākus režīmus, kas lai arī demokrātiski, tomēr “atbīda” ideju par patiesu liberālo demokrātiju. Ņemot vērā, ka parasti vidējais laiks, kas paiet valstij pārejot no autoritāriem režīmiem uz demokrātiju ir 20 gadi, Latvijas gadījumā gribētos secināt, ka tas var prasīt vēl ilgāku laiku, apzinoties to, ka liela daļa sabiedrības nevēlas (nezin vai negrib) liberālu demokrātiju (kas slimīgi, lūkojoties no šābrīža situācijas prizmas, tiek uztverta kā brīvība bez kārtības).…
