Abi varoņi, Estragons un Vladimirs vēlas mainīt savu dzīvi, bet viņi to nespēj. Abi gaida ierodamies Godo, jo domā, ka viņš palīdzēs viņiem izkļūt no visām nelaimēm. Tajā pašā laikā viņi baidās no tā, ko Godo varētu viņiem pateikt, un, ko viņš varētu izdarīt.
Visu sarunas laiku abus varoņus moka sāpes – Estragona sāpe – viņa kājas ir uzpampušas, jo viņš vairākas dienas pēc kārtas nav novilcis zābakus. Estragons tika arī sists. Vladimira sāpe – viņam iekšēji sāp tas, ko pāridarītāji ir izdarījuši Estragonam, bet viņš to ārēji neizrāda.
Semjuela Beketa darbā “Gaidot Godo” var saskatīt šādas iezīmes:
Reālisma (cilvēkiem grūti iet dzīvē, tāpēc viņi griežas pēc palīdzības pie citiem);
Psiholoģijas (abiem varoņiem ir daudz kas jāpārdzīvo. Bet tik un tā viņi nesagaida Godo, jo paši ir nobijušies);
Novecojoši paņēmienu (necensties pašiem risināt savas neveiksmes, bet gan vēloties izdarīt pašnāvību - pakaroties);…
