Ieklausoties mūsdienu jauniešu sarunvalodā saprotu, cik maz tai ir kopīga ar literāro valodu, jo arvien lielāku lomu ieņem sarunvaloda, kuru lielākoties veido citvalodu barbarismi un žargonismi. Sarunvaloda palīdz jauniešiem atbrīvoties, vieglāk saprasties, jo tā nav oficiāla un rada nepiespiestu, atraisītu sarunu. Sarunvalodas stils kalpo ikdienas vajadzībām, un tas var iederēties jebkurā situācijā, ja tiek izmantots mērķtiecīgi, tomēr jauniešu sarunvaloda manī rada bažas, jo tā ir piesārņota ar neliterāriem vārdiem, piemēram, žargonismiem un barbarismiem. A. Laua par sarunvalodu raksta: „Sarunvalodas vārdiem un nozīmēm ar sarunvalodas stila nokrāsu piemīt šādas pazīmes:
1)nepiespiestība, brīvība attieksmē pret sarunbiedru;
2)emocionalitāte un subjektīvs vērtējums;
3)konkrētība, tēlainība, vienkāršība un dinamiskums;
4)nosliece un humoru un satīru;
5)tendence uz domas pilnīgāku atklāsmi, no vienas puses, un lakonismu, no otras puses.” (Laua: 79)
Sarunvaloda pati par sevi ir vajadzīga, jo tā liecina par tuvām un vienkāršām attiecībām starp sarunbiedriem, tā palīdz labāk saprasties, kā arī ar tās palīdzību tiek demonstrēta piederība kādai noteiktai vecuma, sociālajai vai interešu grupai. Tomēr dažādu vēsturisku, politisku un citu iemeslu dēļ (kā, piemēram, nepietiekama cieņa pret savu valodu), latviešu valoda ir pārblīvēta ar žargonismiem un barbarismiem, kuri neliecina par tīru un kulturālu sarunvalodu. Šīs sarunvalodas grupas piesārņo mūsu valodu ar nevajadzīgiem vārdiem, kuri ir ieņēmuši stabilu vietu, strauji attīstās un turpina veidoties no jauna mūsu valodā.…
