Man bērnībā bijušas vairākas mīļākās rotaļlietas. Viena no tām bija lelle, kurai bija zaķa kostīmiņš. Es viņu iesaucu par Briceni. Spriežot pēc bērnības fotogrāfijām, kādu ilgāku laika posmu es no viņas nešķīros ne mirkli. Tad sekoja cita lelle. Tā bija no porcelāna, un to man atveda vecmamma no Austrālija vienā no reizēm, kad viņa bija atbraukusi paciemoties pie mums uz Latviju. Ātri vien tā man kļuva par mīļāko mantu. Spriežot pēc pašreizējā lelles stāvokļa, arī no viņas es kādu laiku neesmu šķīrusies. Tā kā lelle, kas ir no porcelāna, nav īsti savienojama ar mazu bērnu, tad viņa neskaitāmas reizes ir līmēta, bet tik un tā man bijusi ļoti mīļa. Un vēl viena man ļoti mīļa rotaļlieta bija kaķēns, kuru man uzdāvināja 15 dzimšanas dienā. To man uzdāvināja tādēļ, jo tā bija precīza kopija īstajam, dzīvajam kaķēnam, ko arī tajā dienā man uzdāvināja. Tā teikt abi kaķēni nāca komplektā. …
Manas bērnības rotaļas Ja man kādreiz piedāvātu atkal kļūt par bērnu un izdzīvot bērnības rotaļas, es nešaubīgi piekristu tam. Es vēl esmu no tās paaudzes bērniem, kam bija īsta bērnība, ar īstām rotaļām un draugiem, nevis tā, kā ir pašlaik, šajā tehnoloģiju laikmetā, kad bērns bieži vien sēž mājās pie datora vai planšetdatora, uzskatot, ka viņš spēlējas, bet, manuprāt, to ir grūti nosaukt par rotaļāšanos. Kā var rotaļāties, ar planšetdatoru rokās un ja nav saskarsmes ar citiem bērniem? Strādājot bērnudārzā, ļoti labi var novērot, kuram bērnam ārpus dārziņa ir kontakts ar citiem bērniņiem un kuru vecāki, tiklīdz ir pārradušies mājās, uzreiz nosēdina pie datora, lai tikai bērns ļautu vecākiem pēc darba dienas atpūsties un netraucētu viņus.
