Epifānijas „...Apiet apkārt...” motīvs varētu būt tuvuma – tāluma pretstatījums. Doma, ka katrai lietai un cilvēkam ir sava aura, vispirms ir jāizbauda šī aura un tās robežas, un tikai tad var droši tuvoties pašai lietai vai cilvēkam, jau apzinoties, kāda šī lieta vai cilvēks būs, izejot no tā auras: „Bet, pirms es/ ieeju šajā siltumā, es apeju apkārt kaudzei pa/ tās neredzamo robežu, pa tās svēto nimbu – –/ pa to robežu, kur beidzas kaudzes starojums.”
Liriskais varonis ir aprakstīts pirmās personas „es” formā kā galvenais varonis, kas izbauda un izdzīvo visu to, kas epifānijas saturā notiek, viņš ir galvenais personāžs, kas epifānijā it kā apraksta savas sajūtas, apraksta to, ko viņš dara un to, ko redz. Epifānija nedaudz atgādina ierakstu dienasgrāmatā, kuru liriskais varonis varētu būt ierakstījis, jo tur pat līdzās konkrētām darbībām, kā „Es eju gar jūru vasaras naktī”, ir arī nekonkrētas un vispārinātas frāzes, mirkļa fantāzijas lidojums, piemēram, „Neskriet taisni jūrā, nebrist ziedā,/ nekāpt cita dvēselē, bet iet tuvu līdzās, apiet/ apkārt, palikt tuvu.”…
