Latviešu valodas ortogrāfijas attīstība lielā mērā ir saistīta ar latviešu literārās valodas, konkrēti, rakstu valodas, attīstību. Pirmsākumos latviešu valodā rakstīja ar tā saucamajiem gotu jeb fraktūras burtiem.
Par impulsu latviešu valodas rakstības veidošanā kļūst reformācija, kuras rezultātā rodas pirmās grāmatas latviešu valodā. Latviešu rakstu valodas dibinātāji ir 16.gs. vācu mācītāji, kas latviešu valodu pratuši samērā vāji un latviešu ortogrāfiju veidojuši uz lejasvācu ortogrāfijas pamatiem.
Šai ortogrāfijai ir raksturīgs:
• neuzsvērtā zilbē latviešu valodas īsos patskaņus (a, e, i, u) aizstāj ar lejasvācu e tādēļ, ka vidus lejasvācu valodā neuzsvērti īsi patskaņi ir stipri vājināti un cits no cita nav atšķirami, piemēram,
Tou nebues Dewe touwe kunge warde nepatteSce walkot = Tev nebūs Dieva tava kunga vārdu nepatiesi valkāt;
• garo patskaņu apzīmēšanai uzsvērtās zilbēs raksta divus īsus patskaņus piemēram,
Speex = spēks,
vai arī par garumzīmi kalpo aiz attiecīgā garā patskaņa sekojošais e vai h, piemēram,
buhs = būs, paerkaapt = pārkāpt;
• īsu patskani uzsvērtā zilbē, ja neseko līdzskaņu grupa, apzīmē sekojošo līdzskani dubultojot, piemēram,
Semmen = zemen ‘zemē’;
• divskani uo attēlo kā oo, piemēram,
goodtc = gods;
• c, s, z, dz, č, š, ž, dž apzīmē ar dažādiem burtiem, balsīgie līdzskaņi nav šķirti no nebalsīgajiem, un nav konsekvences, kuru burtu lietot attiecīgās skaņas apzīmēšanai, piemēram,
musam Kungam = mūsu Kungam, parreise = pareizi, zeuw = sev, couwam = savam, sistcz= sists, czour = caur.
…
