-
Konkurence globalizācijas apstākļos
1. konkurences būtība
Konkurence ekonomikas zinātnē ir jēdziens, kurš apraksta to kā indivīdi un uzņēmumi cenšas iegūt lielāku tirgus daļu vai arī pārdot pēc iespējas lielāku preču un pakalpojumu skaitu. Konkurenci ekonomikas vārdnīcā definē kā „mēģinājumu no divu vai trīs neatkarīgi darbojošos personu vai uzņēmumu puses, iegūt trešās personas vai uzņēmuma biznesa darījumus piedāvājot vispievilcīgākos darījumus.”1 Konkurence ir viens no kapitālisma pamatelementiem. Tā stimulē inovāciju, veicina efektivitāti, samazina cenas. Konkurence ir viens no pamatiem, kas ļaus kapitālismam darboties. Sakarā ar mikroekonomikas teoriju nav nevienas efektīvākas resursu sadales sistēmas kā pilnīgā konkurence. Konkurence, sekojot līdzi teorijai, liek uzņēmumiem izveidot jaunus produktus, pakalpojumus un tehnoloģijas. Tas ļauj patērētājiem iegūt lielāku izvēles brīvību un lielāku produktu daudzumu. Lielāka izvēle parasti liek samazināties cenām salīdzinot ar tām, kas būtu, ja konkurence nepastāvētu (monopols) vai arī tā būtu mazāka (oligopols).
Konkurence ir tāds stāvoklis, kurā labumu iegūst visa ekonomika, jo tiek veicināta patērētāju suverenitāte. Konkurences blakusparādības ir bieža lieka darbība (divi uzņēmumi ražo vienādus produktus un konkurē, tā vietā lai katrs ražotu kaut ko citu) un dažos gadījumos nepamatoti paceltas cenas.…
Ir vairāki konkurences stratēģiju veidi. Konkurences stratēģijas starptautiskajā līmenī ir visplašākais un augstākais konkurences stratēģiju līmenis, jo tas aptver visus uzņēmuma līmeņus. Tas dod virzienu korporatīvajām vērtībām, korporatīvajai kultūrai, korporatīvajiem mērķiem un korporatīvajai misijai. Pakārtoti šai plašajai korporatīvajai stratēģijai ir funkcionālas vai arī biznesa vienību stratēģijas. Funkcionālās stratēģijas iekļauj marketinga stratēģijas, jaunu produktu attīstības stratēģijas, cilvēkresursu stratēģijas, finansu stratēģijas, legālās stratēģijas, piegādes-ķēžu stratēģijas un informācijas tehnoloģiju vadības stratēģijas. Uzsvars tiek likts uz īstermiņa un vidējā termiņa plāniem un to ierobežo katras nodaļas funkcionālā atbildība. Katrai funkcionālajai nodaļai ir jāmēģina veikt ko vien tā spēj, lai sasniegtu kopējos un plašākos uzņēmuma mērķus. Katras nodaļas stratēģijas ir kopējās stratēģijas atvasinājums. Daudz uzņēmumi uzskata, ka funkcionālās organizācijas struktūra nav tas efektīvākais darbības organizēšanas veids. Tādēļ tie izvēlas organizēt procesu balstoties uz stratēģiskajām biznesa vienībām. Stratēģiskā biznesa vienība ir pusautonoma vienība organizācijas iekšienē. Tā parasti atbild pati par savu budžetu, jauno produktu izstrādi, darbinieku pieņemšanu un cenas noteikšanu. Katras vienības uzdevums ir izstrādāt savu stratēģiju, taču tai ir jādarbojas kopējās stratēģijas ietvaros. Tādējādi kopēja starptautiskā uzņēmuma konkurences stratēģija apraksta par vispārējo šīs daudzpusīgā uzņēmuma stratēģiju. Šāda stratēģija atbild uz tādiem pamatjautājumiem, kā „Ar kādu biznesa veidu nodarbojas šis uzņēmums?” Konkrētās rīcību stratēģijas, kuras atbild uz tādiem jautājumiem, kā „Kura uzņēmuma projektu mēs izmantosim jaunās ēkas būvniecībai?” veido apakšnodaļas (kuras ir organizētas pēc kāda no organizācijas veidiem) saskaņā ar kopējo uzņēmuma stratēģiju.
