Tuvojas pavasaris, koki, putni un cilvēki jau ir pavasara gaidās. Drīz plauks puķes un ziedēs ābeles. Kā man patīk ieiet sava vectēva ābeļdārzā. Ābeļdārzs ir tas, kas ir stāstījis un stāsta daudz pasaku, teiku un stāstu, kas licis man pārdomāt dzīvi un ieskatīties sevī. Šķiet, ka vēl tikai nesen tur spēru savus sīkos soļus, bet nu tie ir jauna cilvēka soļi. Esmu izaudzis, es mainos un līdzi man arī ābeļdārzs.
Kaut gan ir palikušas tikai dažas vecās ābeles, tās vēl arvien turas un priecājas par saviem mazbērniem – jaunajām ābelītēm. Jaunās ābelītes katru gadu kļūst stiprākas un gudrākas, jo aug un mācās . Tās ir līdzīgas cilvēkiem, jo tās var nocirst, tomēr rodas kāda sīka atvase, kas spēj iegūt spēkus dzīvošanai.
Ar cilvēkiem ir līdzīgi .Viņi var nokrist līdz pašai zemei un atkal celties augšā, lai no jauna izzinātu pasauli, lai mācītos, lai palīdzētu.
Katrs cilvēks mācās pats. Neviens nevar viņam visu iedot rokā, cilvēkam pašam ir jāizzina pasaule. Otrs cilvēks ir līdzās, lai palīdzētu kaut ko izprast, atklāt un novērtēt.
Izglītībai ir liela nozīme ikviena cilvēka dzīvē. Arī es novērtēju savu izglītību, ko esmu ieguvis un iegūstu. Kad cilvēks mācās, tas viņam liek domāt. Tas nozīmē, ka cilvēks ir un pastāv. …
