Pagājušā gadsimta pēdējais ceturksnis ir laiks, kad latviešu literatūra tikai pavisam nesen bija sākusi kaut cik plašāk sazaroties, raisoties vaļā no iepriekšējos gadu desmitos gandrīz obligāti pamācīgās, moralizējoši ievirzītās didaktikas.
Ir rakstnieki, kas literatūras vēsturē un, plašāk savas tautas kultūrā iegājuši ar vienu darbu, un ar to viņus atceras laiku laikos. Šāds liktenis ir dzejniekam un prozaiķim Valdim - viņš tautas apziņā arī dzīvo ar vienu vienīgu darbu – ar grāmatu „Staburaga bērni”.