Savukārt darbs „Spāņu deja” atšķiras ar to, ka tā ir skulptūra. Degā radījis vairākus šādus plastikas darbus, kas attēlo viņa tik iecienītās dejotājas. Viens no būtiskākajiem elementiem, manuprāt, ir tas, ka uzsvars nav likts uz skulptūrā attēlotās jaunavas seju, bet gan uz graciozo un lepno, spāņu fandango dejai raksturīgo stāju. No darba vai vēdī šis spāniskais cildenums. Tāpat par precīzi un labi veidotām uzskatu arī reālistiskās un ļoti sievišķīgās ķermeņa aprises. Vēl noskaņu rada arī tumšais bronzas materiāls, kas rada šo ‘vēso’ precizitāti un vienkāršības sajūtu. Šai sakarā gan jāpiezīmē fakts, ka pats Degā savas skulptūras neveidoja bronzā – viņš devis priekšroku vaska un māla piekāpīgajai dabai, bet šis bronzas atveids gatavots jau pēc paša mākslinieka nāves.
Kopumā uzskatu, ka esmu Edgara Degā daiļradi apskatījusi gana plašā diapazonā – izejot cauri dažādu žanru un tehniku divdimensionālajiem darbiem un beigās apskatot arī mākslinieka mēģinājumus izpausties trīs dimensijās. Var teikt, ka Degā mākslai atdevis sevi visu un nav baidījies no izaicinājuma pamēģināt darboties visdažādākajos izteiksmes veidos. Domāju, ka ja nebūtu pildījusi šo ieskaites darbu, diez vai kādreiz tik plaši pētītu šī talantīgā mākslinieka darbus. Tāpat jūtos pateicīga, ka esmu guvusi lielisku pieredzi mākslas darba analīzes veidošanā.
…
