Labklājības valstī valdība paredz sociālo, fizisko un materiālo vajadzību apmierināšanu. Labklājības valsts mērķis ir radīt ekonomisko līdztiesību un nodrošināt taisnīgu dzīves līmeni visiem. Labklājības valsts nodrošina tādas lietas kā izglītību, mājokli, uzturu, pensijas, veselības aprūpi, apdrošināšanu pret bezdarbu, slimības atvaļinājumu, dažos gadījumos papildu ienākumus, vienlīdzīgu atalgojumu, cenu un algu kontroli. Tas paredz arī sabiedrisko transportu, bērnu aprūpes, sociālās ērtības, piemēram, publiskajos parkos un bibliotēkas, kā arī daudzas citas preces un pakalpojumus. Dažas no šīm lietām tiek segtas caur valsts apdrošināšanas programmām, bet citas no nodokļu naudas. Tā pārdala bagātību uzliekot lielus nodokļus bagātajiem un vidusslānim un piegādājot preces un pakalpojumus maznodrošinātajiem.
…
Labklājības valstij ir divas galvenās interpretācijas. Pirmā ir tāds modelis, kurā valsts uzņemas galveno atbildību par labklājību tās iedzīvotājiem un visiem labturības aspektiem ir jābūt izpētītiem un vispārīgi piemērotiem pilsoņiem kā „tiesības”. Otrā modelī labklājības valsts nozīmē izveidot sociālās drošības tīklu, kas nodrošinātu dažāda veida minimālo labklājības līmeni. Labklājības valsts aizsākumus var atrast jau 8.gadsimtā Islama valstīs, kur tika runāts par pensiju un labturību. Tur iekasētie nodokļi tika izlietoti, lai nodrošinātu ienākumus trūkumcietējiem, tostarp nabadzīgajiem iedzīvotājiem, veciem cilvēkiem, bāreņiem, atraitnēm, invalīdiem. Pašlaik aktuāls ir koncepts par moderno labklājības valsti, kas attīstījās 19.gs. beigās un 20.gs.. (The Welfare state )
