Līdzjūtība?
Ko īsti tas nozīmē, es tik tiešām nezinu. Nemēdzu aizrauties ar definīciju izgudrošanu.
It kā jau ikdienā diezgan bieži dzird sakām: „Es tiešām jūtu tev līdz!”, bet vairumā gadījumu tie ir bezjēdzīgi vārdi, pārvērtušies par prastām, banālām pieklājības frāzēm, kas bez jebkādiem aizspriedumiem un pamatojuma tiek mētātas apkārt.
Un tikpat tā īsti just līdzi varbūt nemaz nav iespējams, jo pilnībā izprast un saprast, kā jūtas otrs cilvēks, ir gandrīz neiespējami. Katrs cilvēks ir individualitāte un pilnīgi individuālas ir katra cilvēka izjūtas. Reizēm cilvēkam grūtības sagādā savu emociju raksturošana, kur tad vēl var iedziļināties otrā. Turklāt emociju klāsts ir visai plašs un tajā ir visai viegli apmaldīties.
Līdzjūtība kā īpašība, manuprāt, ir viena no tām, kuru varētu klasificēt kā visnotaļ pozitīvu, taču, kāpēc tad Nīče uzskata, ka līdzjūtība spēj paralizēt cilvēku, kas nu nepavisam nav pozitīvisma izpausme? Es labprāt pati viņam to pavaicātu, jo paanalizējot šo vārdu salikumu nonācu pie divējādas tā izpratnes, bet viņš noteikti spētu piedāvāt vēl savu trešo variantu.
…
