Minhauzena sapņu zeme Ulubele ir vieta, kur Minhauzens domās un sapņos patveras no skarbās dzīves realitātes. Lugas beigu cēlienā Minhauzens Jakobīnei (pārpratuma dēļ domādams, ka tā ir kalpone Irme) atzīstas: “Redzi…es jau pats labi zinu, ka esmu pļāpa un melis… Es tik labprāt stāstu par savu brīnišķo salu, bet…tādas Ulubeles, redzi, jau nemaz nav…Es lielos ar savu bagātību, bet patiesībā esmu nabaga muižnieķelis, kam dažkārt nav pie dvēseles ne vērdiņa, ko pasniegt ubagam…” Uzzinādams, ka patiesībā sevi ir atklājis Jakobīnei, Minhauzens neizbīstas, tas pierāda, ka aiz šķietamā fantasta- sapņotāja Antiņa tēla patiesībā slēpjas vīrišķīgs cilvēks ar bagātu fantāziju.
Komēdijas iezīmes lugā “Minhauzena precības” visspilgtāk izpaužas jau minētajām 18. gs komēdijām raksturīgajos spraigajos un asprātīgajos dialogos un vārdu spēlēs. Piemēram, šajā Jukuma un Uksena dialogā:
“Jukums (nāk, savas kabatas pārcilādams): “Ā, tas esat jūs! Labrīt!
Uksens: Vakar tu būtu teicis: labrīt, kungs!
J.: Kungs ir tas, kam nauda. (Pažvadzina.) Lūk, kur kungs! Bet kas jums tur rokā? Poga. Tā taču mana bikšu poga. Tā man pašam vajadzīga. …
