No seniem laikiem sabiedrībā pastāv darba dalīšana. ”Darba dalīšana nav unikāla cilvēces iezīme. Tā sastopama dzīvnieku un kukaiņu sabiedrībās. Unikāla šķiet formu daudzveidība, ko tā var sasniegt un ir sasniegusi cilvēku sabiedrībās.”1 Darbs ir svarīga indivīdu ikdienas sastāvdaļa, un tādēļ tie cenšas veikt visdažādākos uzlabojumus darba procesā, lai to atvieglotu, padarot pēc iespējas mehanizētu, tiek ieviestas jaunas tehnoloģijas.
”Augsti attīstīta ražošanas tehnoloģija pieprasa milzīgu, centrāli uzturētu infrastruktūru. Attīstītās sabiedrībās tā izmaksā gandrīz jau pusi no visa nacionālā ienākuma. Bez šādas infrastruktūras ieķīlēsies gan ražošana, gan modernās industriālās mašīnas patēriņš, moderna automobīļu rūpniecība nespētu rast noietu saviem ražojumiem, ja sabiedrības politiskās institūcijas nenodrošinātu neaprakstāmi sarežģītu un dārgu ceļu sistēmu.”2 Infrastruktūra ir nepieciešama, lai varētu veikt pārvadājumus, kas saistīti ar eksportu un importu, kā arī lai nodrošinātu ikdienas iedzīvotāju migrāciju uz darba vietām. Modernā sabiedrība ir centralizēta, tā koncentrējas pilsētās, kur ir lielākais darbavietu skaits. …
