Humānisma ideāls ir homo universale – pāri kārtām stāvošs vispusīgi izglītots cilvēks, kas, paplašinot savas zināšanas, piepilda savu misiju kā mācīties spējīga būtne.”
Pēc manām domām, humānistu uzskati ir saistāmi ar kristīgo teoriju, jo abos šajos laika periodos Dievs netika noliegts (kristīgās teorijas laikā centrā bija Dievs, humānisma laikā - cilvēks, tomēr arī humānisma laikā pastāvēja uzskats, ka ir atsevišķi cilvēki, kuriem reliģija dzīvē ir liela vērtība). „Renesanses cilvēks nenoliedz Dievu, taču viņš saskata dievišķās gudrības un skaistuma augstāko iemiesojumu pašas Dieva radītās pasaules lietās un parādībās, bet it īpaši cilvēkā, kas radīts "pēc Dieva ģīmja un līdzības".” Atšķirība ir tajā, kā šajos laika periodos tika uzskatīts Dievs. „Viduslaikos cilvēku uzskatīja par Dieva radību, par grēcinieku, kas alkst atpestīšanas, un arī par baznīcas locekli; humānisti aplūkoja cilvēku ārpus šīm saitēm, meklēja tā individuālās iezīmes, personas pašcieņu un brīvību.” Humānisma laikā tuvināties Dievam cilvēks varēja, kļūstot par lielo savas dzīves mākslinieku. Savukārt, kristīgās teorijas laikā baznīca mēdza būt ļoti nežēlīga un pat pastāvēja uzskats, ka visu nepieciešamo cilvēkam iemāca baznīca. Viss, ko cilvēki varēja dzirdēt, bija svēto rakstu interpretācija tā, kā to interpretēja mācītāji, jo tie netika tulkoti. Humānisma laikā liels uzsvars tika likts tieši uz izglītību un tieši tādēļ arī šī filozofija, kas radusies renesanses laikā, padarīja labāku cilvēku dzīvi, dodot iespēju tiem pilnveidot pašiem sevi (izglītojoties).
…
