Ar emocijām piesātinātākais, manuprāt, bija trešais cēliens. Slimības, vientulības un ciešanu salauztā Violeta uzzina, ka viņas mīļotais Alfrēds ir sapratis un piedevis viņas rīcību, un drīzumā atgriezīsies, taču spēki Violu atstāj. Ilgi gaidītās satikšanās brīdī dziedājumos dzirdami emocionāli izsaucieni, degsme un piedodošās notis, abi ir sirsnīgi izsapņojuši kopīgo nākotni. Mīlētāju laime gan nav ilga – slimība ir traģiski liktenīga un Violeta mirst, metusies Alfrēda apskāvienos.
Man šīs izrādes skatīšanās sagādāja patiesu baudu. Māksliniekiem paklanoties, man uz lūpām izlauzās smaids. Viņu devums bija milzīgs – gan vokāli, gan aktiermeistarībā. Jūtu ķīmija, kura bija jūtama uz skatuves, vēl ilgi būs iesēdusies manā atmiņā.
…
