“Es, dēls, nomanu, ka mans gājums šai pasaulē laikam drīz drīz nobeigsies un varbūt ar šo pašu vājību, tādēļ es izmeklēju ik dienas no jauna savu sirdi, vai tur neatrodas vēl kāds grēku melnums, kas līdz šim būtu palicis Dievam paslēpts un mani no viņa šķirtu; izmeklēju, vai neatrodas uz sirds kāds noziegumu smagums, kura dēļ man ar kaunu būtu jāapstājas pie paradīzes vārtiem, un vai netur mana sirds pie pasaules vēl kāda saites, kuras aizkavētu manu pārcelšanos no šās iznīcības uz mūžīgu godību?
Brāļi Kaudzīši parāda, ka tajos laikos cilvēki savu likteni saistīja ar Dievu. Viņi ticēja paradīzei un ellei kā arī, ka cilvēka likteni nosaka Dievs. It sevišķi Ilze savas dzīves beidzamajos brīžos bieži domāja par savas dvēseles tīrīgumu.
“Nedomā, dēls, ka es neatzīstu, cik tu man esi labs un paklausīgs, pret citiem taisnīgs, un ka neviens tevis nevar saukt par platā ceļa gājēju; bet to gan esmu ar šaušalām dzirdējusi runājam, ka šaurā ceļa staigātājs un krusta nesējs tu neesot, jo tu Dievam neticot.”
Cilvēkiem bija mazāk svarīgi vai tu esi čakls, kārtīgs un pret citiem labi attiecies, daudz svarīgāk bija tas, vai tu tici Dievam. Šis teikums pierāda, ka ticēšana Dievam bija pirmā svarīgāka tava vērtība.
…
