Numurs ir izbalējis,
Augums vēl stingrs kā stiegra,
Bet cik nevaldāmas ir sāpes zem sniega.
Nogriež maizi, bet piekož klāt
Visu, ko sargi svieda.
Cik nedzēšama atmiņa ir
Zem sniega.
Uzvalks ir izgludināts,
Rēta ir gaiša kā rieva,
Bet tajos gados it nemaz
Nebija dieva.
Seja saviebjas smaidā,
Rīkle iedrebas smieklā,
Bet cik no sakostās tautas guļ
Sniegā.
Šis dzejolis ir diezgan sarežģīts un pamatdomu saprast bija diezgan grūti.
Manuprāt ,dzejnieks atspulguļo Padomju varas žņaugus. Dzejnieks pauž savas paaudzes traģiskumu Padomju varas laikā. Dzejolī ir stāstīts par to, ka viss ,kas Padomju varas laikā tika izdarīts latviešiem, neviens latvietis to nespēs aizmirst. Lai arī kā censtos tos laikus aizmirst, kad tik daudz latvieši tika izsūtīti iz Sibīriju, šos laikus vienkārši nevar aizmirst, lai arī kā to gribētu.…
