Viena no mūsdienu Latvijas aktuālākajām sociālajām un saimnieciskajām problēmām ir lauku un pilsētu iedzīvotāju dzīves līmeņu ievērojamas atšķirības. Lauku iedzīvotāju vidējie ienākumi ir daudz mazāki par pilsētnieku ienākumiem. Neraugoties uz lielo patērētā darba daudzumu, daudzi zemnieki ar grūtībām spēj pabarot savus ģimenes locekļus un palaist bērnus skolā. Šai parādībai ir dažādi cēloņi, taču kā vienu no galvenajiem parasti izvirza Latvijas zemnieku saimniecību nelielo apstrādājamās zemes platību. Vienota Eiropas lauksaimniecības preču tirgus apstākļos mazsaimniecībām grūti konkurēt ar citu valstu lielsaimniecībām vai zemnieku kooperatīviem, kas vēl papildus saņem subsīdijas no savām daudz bagātākajām valstīm. Ievērojams skaits Latvijas zemnieku saimniecības šobrīd darbojas nevis kā lauksaimniecības preces ražojošas fermas ar algotu darbaspēku, bet naturālās saimniecības, pašas saražojot un pašas patērējot. Pesimisti uzskata, ka tirgus apstākļos tām agri vai vēlu būs jāizput, turpretim optimisti domā, ka iespējams atrast un izveidot tādu ekonomisko modeli, kurā atrastos vieta arī nelielajām lauku sīksaimniecībām. Lai kā, bet šobrīd esošā agrārā modeļa sākumi saskatāmi 20. gadsimta 20. – 30. gadu Latvijas saimnieciskajā un sociālajā situācijā, kurai tagad pievērsīsimies sīkāk. …
