-
1949.gada 25.marta deportāciju raksturojums
Un ir jāsaprot, cik svarīgi ir šiem deportētajiem aiziet 25.martā pie Brīvības pieminekļa un nolikt ziedus…
Krievijā mūsdienās ir pieņemti divi viedokļi par šīm necilvēcīgajām deportācijām - viens - impēriskais un šovinistiskais viedoklis, kas šos noziegumus attaisno, otrs - reālistiskais, kas vairāk vai mazāk cenšas objektīvi vērtēt notikušo. Būtiski ir tas, ka tomēr Krievijā ir atradušies vēsturnieki, kas spēj atzīt šīs izdarības kā noziegumu pret cilvēci. Ir padarīti vairāki noziegumi pret civiliedzīvotājiem, bet izpalikušas daudzas tiesas…Tomēr mani nepamet cerība, ka šie cilvēki ir saņēmuši pēc nopelniem un savu sodu saņēmuši, ja ne tiesas zālē, tad skarbajā dzīvītē gan.
…
Šajā dienā bez tiesas un bez jebkādiem apsūdzības aktiem uz mūža nometināšanu Sibīrijā tika izsūtīti vairāk nekā 43 tūkstoši nevainīgu cilvēku, viņu vidū 10 tūkstoši bērnu un jauniešu, zīdaiņu mātēm uz rokām, vecu un slimu, pat no nāves gultas izceltu cilvēku. Daudzi no izsūtītajiem nomira ceļā, citi pavadīja garus un grūtus gadus Krievijas ziemeļu apgabalos, necilvēcīgos apstākļos cīnoties par savu un bērnu dzīvību. Cilvēki sabeidza savu veselību, psiholoģiski arī tas bija drausmīgi grūti, nemaz nerunājot par tuvinieku zaudēšanu. Šie cilvēki bija morāli un fiziski sagrauti. Padomju režīms pret viņiem izturējās ar aizdomām, radot šķēršļus viņu tālākai karjerai, traucējot iegūt izglītību, pat izvēlēties profesiju un dzīvesvietu. Līdz ar Staļina nāvi 1953. gadā, mainījās komunistiskā ideoloģija vairākās dzīves sfērās PSRS, arī jautājumā par politiski represētajiem. No 1949. gada 25. marta, četros gados pavadītos nometinājumā, Latvijas ļaudis bija parādījuši sevi kā čaklus un uzticamus darbiniekus, līdz ar to iemantojot labvēlību no varas pārstāvjiem un vietējiem iedzīvotājiem, kā arī gūstot jau salīdzinoši labāku materiālo nodrošinājumu.
