Ķermeņa kontroles un saskaņas fizikālie veidi

Šīs esejas iecerētas kā netradicionāls ieskats Lielo Patiesību meklējumos Cilvēces pasaules izziņas un izpratnes vēsturiskās attīstības gaitā. Apskatot problēmu no vissenākajiem pirmsākumiem līdz mūsdienām, mēs — pretēji tradicionālajai pieejai — atsakāmies no ierastā vēsturiski hronoloģiskā izklāsta. Savu stāstījumu sāksim ar to, ka mūsu 20. gadsimta ietvaros Lielo Patiesību meklējumi noveda pie modernās kvantu fizikas, vispārīgās relativitātes teori­jas, Gēdela teorēmas, kosmosa evolūcijas Lielā Sprādziena (Big Bang) modeļa, haosa teorijas, sinerģētikas — visjaunākās mūsdienu integrālās zinātnes, kā arī netradicionālās fraktāļu ģeometrijas — ģeometrijas, kas apraksta kā dzīvās, tā nedzīvās dabas daudzveidīgās neregulārās formas.
Visi šie jaunie revolucionārie zinātnes virzieni ir mūsu gadsimta Lielo Patiesību meklējumu izauklētie bērni. Šo jauno zinātņu "bkristāmvārdi" - kvantu fizika, relativitātes teorija, sinerģētika, haosa teorija, fraktāļu ģeometrija - tad arī būs eseju dominējošie atslēgas vārdi tad arī būs eseju dominējošie , kas veidos Lieto Patiesību meklējumu vadmotīvus.
Divdesmitā gadsimta zinātne satricināja no renesanses — no 17. gs. — līdz pat 19. gs. beigām dabaszinātnēs un dabas filozofijā valdošās un par vienīgām patiesībām pieņemtās koncepcijas. Blakus Ņūtona mehāniskajam determmismam bija jāpieņem kvantu fizikas ieviestais indeterminisms, blakus kauzālās nepieciešamības kategorijai — statistiskās nejaušības un gadījuma kategorija; blakus striktai noteiktībai nostājās kvantu mehānikas nenoteiktības princips; racionāli deduktīvās domāšanas visvarenību sagrāva Gēdela teorēma, kas parā­dīja deduktīvo sistēmu iekšējo nepilnību. Plašākā kontekstā tas nozīmēja aizstāt vai — precīzāk formulējot — papildināt
Vakareiropas zinātnē un filozofijā valdošo racionālismu un deduktīvi analītisko pasaules uztveri ar iracionālismu, intuitīvu ezoterisktsakrālu pieeju lietām un parādībām. Bet jaunā — 20. gadsimta «žuburaini» daudzveidīgā, «polifoniskā» zinātne nebūt nemēģināja klasiskās zinātnes «vienīgās objek­tīvās» patiesības aizstāt ar jaunām «vienīgajām» patiesībām.
Kvantu fizikas un vēlāk arī visas modernās zinātnes un dabas filozofijas pamatpostulātu, t. s. komplementaritātes principu, 1927. gadā formulēja kvantu mehānikas pamatlicējs dāņu fiziķis Nilss Bors.
Šā universālā principa pamatjēga ir formulēta Nilsa Bora filozofiskajā postulātā, kas izvēlēts par eseju epigrāfisko apakšvirs­rakstu: "Liela Patiesība ir Patiesība, kuras pretmets arī ir Liela Patiesība".
Šis apgal­vojums tad arī izsaka komplementaritātes principa pamatbūtību. Ikviena Lielā Patie­sība bez sava pretmeta ir tikai puspatiesība; tikai papildināta ar savu komplementāro pretmetu, tā kļūst par īsteni pilnīgu Lielās Patiesības iemiesojumu.…