Z. Freida mācību sauc par psihoanalīzi. Freids visvairāk pievērsās cilvēku instinktu pētīšanai, viņš analizēja sapņus kā vistiešāko bezapziņas tēlu izpausmi, jo uzskatīja, ka sapņos visskaidrāk saredzami cilvēku apspiestie impulsi un sapnis ir kā durvis uz cilvēka bezapziņas visdziļākajām dzīlēm. Saskaņā ar Freida psihoanalīzes teoriju daudzu saslimšanu cēlonis meklējams tieši bezapziņā un slimības cēloņu izskaidrošana spēj cilvēku no slimības atbrīvot. Freids uzsvēra bezapziņas lielo nozīmi personības attīstībā un uzskatīja dzimumtieksmi par galveno cilvēka rīcības dzinuli. Freids savas teorijas apkopojis darbos “Kādas ilūzijas nākotne”, “Psihoanalīzes nozīme un vēsture”, “Totēms un tabu”.
K. G. Jungs, kas izstrādāja teoriju par analītisko psiholoģiju, sākotnēji bija viens no Freida skolniekiem, tomēr atšķirībā no Freida Jungs uzskatīja, ka cilvēku garīgās eksistences (tā dod spēku, enerģiju un virzību) pamatā nav tikai instinkts, iekāres apmierināšana, bet ka cilvēkam piemīt arī tieksme pēc garīguma…
