„- Cilvēki ir aizmirsuši šo patiesību, - sacīja lapsa, - bet tev nevajag to aizmirst. Tev vienmēr jābūt atbildīgam par to, ko esi pieradinājis. Tev jāatbild par savu rozi...”1 Tā par atbildību raksta unikālais franču lidotājs un rakstnieks Antuāns de Sent – Ekziperī vienā no spilgtākajiem darbiem literatūras vēsturē – „Mazajā princī”. Bet kas vispār ir atbildība? Tā ir spēja atbildēt par savu rīcību, pienākums pret kaut ko vai kādu. Pienākums pret sabiedrību, draugiem, ģimeni, pasauli, norisēm tajā un arī sevi. Pienākums par saviem solījumiem. Bez šīs rakstura īpašības ne cilvēks, ne pasaule nevarētu pastāvēt tā kā šobrīd. Katram ir jābūt atbildīgam par kaut ko – par mazo māsiņu vai brālīti, par saplēstu krūzīti, izpildītiem vai, gluži otrādi, neizpildītiem mājasdarbiem, par savu uzvedību koru skatē vai rokkoncertā. No tā mācās, iegūst zināšanas un papildina dzīves pieredzi. Arī literatūrā par pienākuma apziņu runā daudz. Atbildības izjūta, manuprāt, ir elements, kas pamanāms jebkura autora darbos. Par to raksta gan Alberts Bels darbā „Būris”, gan Regīna Ezera romānā „Aka”. Tēmu par atbildību var sastapt arī dramaturģijā, tādā lugā kā Paula Putniņa „Uzticības saldā nasta”. …
