Viņš bija pirmais. Pirmais, kurš atvēra acis sabiedrībai 19. gs. nogalē ar jaunu dzejas stilu un atklātību, tiešumu. Veidenbaums savā dzejā nebaidījās atklāt jautājumu par cilvēka mokošo dzīvi, kuru, viņaprāt, varēja piepildīt vai nu darbs vai baudas. Divi skaudri pretstati, kas palīdz dzejniekam risināt jautājumu – kas ir dzīves jēga.
Man atbilde uz šo jautājumu ir miglā tīta. Iespējams, tikai mūža nogalē un varbūt pat ne tad es to uzzināšu. Šobrīd es varu apgalvot, ka jēga slēpjas tajā, ka katrs mirklis ir jānodzīvo tā, lai nebūtu nožēlas, bet tas ir jaunības maksimālisms. Un tāds piemita arī Eduardam Veidenbaumam. Manuprāt, tieši tas viņu iekšēji visvairāk plosīja – pretrunas. Jaunība tā ir viena galējība otrā. Brīžam bezjēdzīgas. Kur tad lai atrod jēgu? Naivos sapņos par baltiem padebešiem vai rūgtumā:
„Ciešanas, sāpes
Sirds tikai jūt:
Nolādēts liktens
Cilvēkam būt!”
…
