Laikā, kad tapa „Staburaga bērni”, Daugava un Staburags latviešu gara kultūrā jau ieņēma noteiktu vietu. Daugava tautas apziņā tika izjusta kā latviešu tautas likteņupe, kā daļa no tautas būtības, tautas brīvības vai nebrīvības izjūtas.Te bija veidojusies tautas vēsture, Daugava bija tautas likteņu lieciniece. Liela nozīme ir arī Staburagam – ‘’raudošajai” klintij. Teikās Staburags raud par nelaimīgo mīlestību, bet latviešu dzejnieku darbos – par visu latviešu tautu, tās postu nebrīvības jūgā.
Jancis un Mārcis kavējas Daugavas krastos visos gadalaikos, un katrs gadalaiks šeit atnāk ar savu neatkārtojamu pievilcību.…
