Draudzība ir bezgala liels svētums, kas pelna ne tikvien sevišķu cieņu, bet mūžīgu slavināšanu. Un draudzība, kas ir saprātīga māte augstsirdībai un godīgumam, māsa pateicībai un cilvēkmīlestībai, bet ienaidniece naidam un skopumam, vienmēr ir gatava, negaidot lūgumu, varonīgi dara to, ko vēlētos, lai dara viņas labā. Taču draudzības svētības pilnais spēks mūsdienās ļoti reti parādās cilvēku vidū, un vainīga tur ir mirstīgo nožēlojamā, kaunpilnā mantkārība, kas, skatīdamās tikai uz savu pašlabumu, izdzinusi draudzību mūžīgā trimdā uz visattālākajām zemes robežām. Kāda mīlestība, kādas bagātības, kāda radniecība liktu atbalsoties sirdī kaislībai, asarām un nopūtām ar tādu spēku, ja ne draudzība?
Secinu, ka cilvēks ir tāda būtne, kas nespēj dzīvot bez draudzības. Visskaistākais draudzībā ir nevis pastiepta roka, laipnais smaids vai kopbūtnes prieks, bet gan garīgā iedvesma, kas pārņem cilvēku, kad viņš apzinās, ka viņam kāds tic un uzticas.
Draudzība ir kā zelta stīga, pārrausi, vairs nesasiesi!
…
