Bezdarbs (unemployment) ir tāds stāvoklis ekonomikā, kad kvalificēts darbaspējīgs iedzīvotājs var un vēlas strādāt saskaņā ar pidāvāto darba algas likmi, bet viņam nav darba. Tas ir ekonomikas svarīgākā problēma un makroekonomiskās nastabilitātes rādītājs.1 Bezdarbs pastāv jebkurā valstī, neatkarīgi no tā, vai ta ir augsti attīstītā vai tikai vēl attīstības valsts. Atšķirība ir tikai bezdarba skaitliskajā izteiksmē. Bet tomēr, nelielam procentam bezdarba ir jābūt normālā tirgus ekonomikas sistēmā.
Lai saprastu lietas būtību, ir svarīgi ne tikai noteikt bezdarba līmeni, bet arī klasificēt to pa bezdarba veidiem. Pasaulē ir pieņemts atšķirt brīvprātīgo un piespiedu bezdarbu.
Brīvprātīgu bezdarbnieku kā bezdarnieku nevar ekonomiski raksturot. Viņš vispār vai ierobežotā laika posmā nav darbspēju piedāvājis darbaspēka tirgū. Lielākoties, darbaspēku nepiedāvā sievietes mātes, kas nolēmušas pašas audzināt bērnus, namamātes, rantjē, zelta jaunatne, kā arī tā saucamie "skrandu proletārieši".
Eksistē arī tā saucamie "profesionālie" bezdarbnieki. Pielāgojoties apstākļiem, tie gatavi iztikt tikai no bezdarbnieku pabalsta.
Toties, piespiedu bezdarbs ir vērojams, kad darba devējs atbrīvo darba ņēmēju no turpmāko pienākumu izpildes.…
