Ar romantismu aizsākās ne tikai vēstures zinātne, bet arī kultūras, literatūras un mākslas vēsture. Romatiķi pie vēstures nonāca caur tautu gara vēsturi – literatūru, folkloru, mitoloģiju. Romantiķiem par vēsturniekiem palīdzēja kļūt arī indivīda un tā jūtu izvirzīšanās priekšplānā.
Cenšoties pēc maksimālas brīvības un plašuma, ticedami, ka visu var radīt no jauna, ja tikai ir attiecīgais celtniecības materiāls, romantiķi met skatus gan uz priekšu, gan atpakaļ, īpaši apstādamies pie gadu tūkstošu dūmakā tītajiem cilvēces soļiem un pie viduslaikiem.1
Ar romatisma vēsturiskuma principu saistītā nacionāslisma ideja izpaužas ne tikai savas tautas vēstures iepazīšanā, bet arī folkloras un mitoloģijas apguvē, valodas izpētē. Tiek vāktas tautas pasakas, teikas, tautas dziesmas, izdoti folkloras sacerējumu krājumi2, kā piemēru var minēt Ahima fon Arnima sakārtoto vācu tatas dziesmu krājumu trīs sējumos „Puisēna brīnumrags”.
Literatūrā tiek iedzīvinātas folkloras un mitoloģijas vērtības – motīvi, varoņi, tēlainā veidojuma īpatnības. …
