Vai gaidīt un cerēt ir cilvēcīgi?
Cerība ir kā glābšanas riņķis, pie kura ķerties brīdī, kad citu iespēju vairs nav, un atliek vienīgi gaidīt un cerēt uz to labāko.
Es uzskatu, ka cerēt cilvēkam ir kā instinkts. Vai tā būtu nopirkta loterijas biļete vai arī vēlme izārstēt slimību, cerība atrisināt radušos problēmu vienmēr būs līdzās. Arī man ir bijuši brīži, kad es, ikdienā neticot kādam augstākam spēkam, ceru uz to, ka notiks kāds brīnums un cerība piepildīsies. Līdzīga situācija minēta Semjuela Beketa lugā ,,Gaidot Godo”, kurā divus vīriešus pie dzīvības tur cerība redzēt un izjust kādu brīnumu, kas atrisinātu visas problēmas. Varētu teikt, ka šāda reliģiska pārliecība, paļauties uz kaut ko mistisku un neizskaidrojamu, ir gļēva un absurda, taču cilvēks pats grūtās situācijās meklē pēdējo salmiņu, lai paglābtu sevi. Personīgi, kā cilvēks, kurš reliģiju uzskata par neloģisku, tomēr saskatu tajā cilvēcīgumu, jo gaidīt un cerēt uz ko labāku, manuprāt, ir cilvēka dabā. Lai gan darba pamatā nav reliģija, aklu ticēšanu neiespējamajam var saskatīt Paukša “Tototo de Gugu”, kurā varones, zinādamas, ka upē zivju nav, turpina zvejot, cerot uz brīnumu. Gaidīt un cerēt bieži vien izpaužas kā process, nevis kā ceļš uz galamērķi.
Cilvēcīgums izpaužas gaidīšanas un cerēšanas procesā. Tas var nenest augļus, bet pastāv kārtējā cerība, ka, pietiekami ilgi gaidot un cerot, domas manifestējas.
…
