-
Bērncentrētais modelis. Valdorfpedagoģija
| Nr. | Chapter | Page. |
| Ievads | 3 | |
| Rūdolfs Šteiners | 4 | |
| Valdorfpedagoģija | 4 | |
| Valdorfskolas pamatprincipi | 7 | |
| Eiritmija | 7 | |
| Valdorfskolu organizācija | 7 | |
| Valdorfskolu padagoģiskā koncepcija | 8 | |
| Mācības | 11 | |
| Skolas bērnudārzs | 12 | |
| Izmantotā literatūra | 13 |
Šteinera pedagoģiskie uzskati, pazīstami arī ar nosaukumu Valdorfpedagoģija, ir relatīvi jauni, to metodoloģiskais pamats ir Šteinera filozofisko uzskatu sistēma – antroposofija.
Taču jābilst, ka jau izsenis pastāv tendence Šteinera Valdorfpedagoģiju nodalīt no Šteinera antropozofijas kā tās metodoloģiskā pamata. Šajā ziņā svarīgi atzīmēt, ka Rūdolfs Šteiners, 1919. gadā atklājot Valdorfskolu un mierinot daļu bērnu vecāku, teicis, ka šajā skolā antropozofijas dogmas tiešā veidā nemācīšot, bet visa Valdorfskola darbosies atbilstoši antroposofiskajiem uzskatiem par cilvēku. Lai gan šis ir divdomīgs apgalvojums, tomēr antropozofija ir un paliek Valdorfpedagoģijas metodoloģija.
Antropozofija ir reliģiskas filozofijas sistēma, kuru izveidojis vācu misticists un pedagoģijas teorētiķis Rūdolfs Šteiners. Antroposofijas uzdevums ir dot cilvēkam iespēju attīstīties kā vienam veselumam, un tā uzsver, cik svarīgi ir atmodināt latento garīgo dzīvi, vingrinot prātu, pacelties pāri materiālajām lietām. Antroposofi uzskata, ka viena no garīgās attīstības atslēgām ir spēja uztvert mākslu un ka mūzikai un krāsām piemīt ārstnieciskas īpašības. Pedagoģiskā aspektā pamatjēdzieni ir cilvēka miesa, dvēsele, gars; reinkarnācija un karma; eiritmija. Šajās skolās spēcīgs uzsvars likts uz māksliniecisko jaunradi un intuitīvo domāšanu.
Rūdolfa Šteinera pedagoģijas pamatidejas meklējamas viņa pēdējā 10 lekciju ciklā, kuru viņš nolasa Holandē 1924. gadā.…
Valdorfskolas tiek uzskatītas par neatkarīgas skolas paraugu, kur visi ieinteresētie ar pilnu atbildības sajūtu līdzdarbojas skolas pašpārvaldē. Vecāki un skolotāji velta savu enerģiju, lai radītu pozitīvu mācību vidi skolai uzticētajiem bērniem un lai īstenotu mācību plānu, kas nav pakļauts tādiem periodiski mainīgiem, skolai svešiem mērķiem kā saimnieciskām vai zinātniskām interesēm. Mācību plānam daudz vairāk atbilst pienākums saturā un metodēs arvien no jauna orientēties uz attiecīgā brīža attīstības līmeni. Nodeldētais lozungs „izejot no bērna” šeit netiek uztverts abstrakti un bezsaturīgi, bet gan kā motīvs, kas metodikā un didaktikā nenozīmē stagnāciju, drošību, standartizāciju, bet nes sev līdzi radošā brīža risku. Valdorfa pedagoģijas pamatlicējs Rūdolfs Šteiners (Rudolf Steiner) (1861 – 1925) izprata šo pedagoģiju, kas orientējās tikai un vienīgi uz bērna būtību kā cilvēces audzināšanas mākslu, tātad kā pedagoģiju, ko neierobežo un nepakļauj nekādi reliģiski vai nacionāli aspekti. Vācijā ir pāri par simt deviņdesmit Valdorfskolām, visā pasaulē to ir gandrīz deviņsimt, tas ir pedagoģijas vēsturē vienreizējs panākums. Valdorfskolas pedagoģijas pamatā netiek veikta skolēnu sociālā atlase, visus divpadsmit skolas gadus saglabājas nemainīgs, stabils klases kolektīvs, neviens nepaliek uz otru gadu, skolas ikdienā iekļauti medicīniski terapeitiski aspekti un palīdzība, notiek apmācība pa periodiem, divu svešvalodu mācīšana jau ar pirmo skolas gadu. Šo skolu atbilstība laika garam, dzīvīgums un atvērtība visām kultūrām dara tās īpaši pievilcīgas. 1919. gadā Štutgardē tika dibināta pirmā Valdorfskola – tā bija divpadsmit klausīga kopskola abiem dzimumiem, tās dibināšanas iniciators bija uzņēmējs Emīls Molts (Emil Molt), kurš meklēja tādu izglītības iestādi Valdorfa – Astorijas cigarešu fabrikas strādnieku bērniem, kas iedrošinātos sākt ko kardināli jaunu pēc Pirmā pasaules kara beigu revolucionārajiem apvērsumiem, jomā, kur tas patiešām iederējās, proti, bērnu audzināšanā un izglītošanā. E. Molts Rūdolfā Šteinerā atrada to ģeniālo personību, kas deva šai skolai sociālo veidolu un pedagoģisko pamatu, uz kura vēl šodien balstās Valdorfskolas visā pasaulē.
