Zvanam ir sava valoda, kurā viņš sarunājas ar apkārtējiem, ši zvana valoda pulcē cilvēkus kopīgām lūgšanām: „ sākās zvanīšana – nedzirdēta, spalga, pārsteidzoša, saklausāma Kortā un klosterī, arī ciemā, un, kā pēc tam stāstīja, daudzu jūdžu attālumā gar abām ceļa pusēm”.1
Romāna darbība risinās noslēgtā vidē – Imberkortā, mazā anglikāņu reliģiskā kopienā, kurā dzīvo cilvēki, kas ir mainījuši vai grib mainīt savas dzīves. Šajā romānā svarīga ir simbolu valoda, un galvenais simbols ir zvans. Simbolu vārdnīcā varam lasīt, ka: „uz zvaniem katoļu baznīcās bija rakstīts: „Saucu dzīvos, apraudu mirušos”. Reliģiozs un kulta simbols. Zvans viduslaiku Eiropā un Krievijā pildīja pulksteņa funkcijas. Pēc pulksteņa noteica laiku, zvani zvanīja uz rīta, pusdienu un vakara dievkalpojumiem. Tie izvadīja cilvēku pēdēja gaitā. Ar zvaniem ārstēja, zvana iekšpusē ievietoja cilvēku ,un zvana skaņas - fiziskas vibrācijas atjaunoja cilvēka enerģētisko vienotību. Indijā zvaniņus kāra istabās un virtuvē, uzkatīja, ka to melodiskā zvanīšana attīra un nomierina”.…
