-
Politiskās ekonomijas pamati
Vēlāk, 18. gadsimtā, pirmais angļu ekonomists Džeims Stjuarts, izdeva grāmatu ar nosaukumu „Politiskā ekonomija”. Par politisku ekonomiju viņš sauc zinātne, kas ir cieši saistīta ar daudziem dzīves aspektiem, tādiem kā iedzīvotāji, lauksaimniecība, tirdzniecība, banku sistēma, visādi maksājumi, u.t.t..
Lielas izmaiņas politiskā ekonomija satiek 19. gadsimta vidū. Tā laikā aktīvi darbojas Kārls Marks un Fridrihs Engels. Marks raksturoja politisku ekonomiku, kā likumīgas sabiedrības anatomiju. Engels skaidroja to, kā modernas buržuāziskas sabiedrības teoriju. Var redzēt, ka politiskā ekonomija kļuva par nopietnāku un sarežģītāku zinātni.
19. un 20. gadsimtā zinātnieki atkal maina politiskās ekonomijas jēdzienu. Viņi pievērš lielu uzmanību cilvēka uzvedībai, situācijās kad radās alternatīvas iespējas. Pilnīgi jauna ideja, pieprasa jaunu pieeju politiskā ekonomijā.
Arī 21.gadsimtā politiskā ekonomija turpina mainīties un attīstīties. Līdz ar ekonomikas attīstību, politikas attīstību, cilvēku sabiedrības attīstību, attīstīsies arī politiskā ekonomija.1
Politiskajai ekonomijai ir savs pētīšanas priekšmets – ražošanas attiecības. Ražošanas attiecības ir ļoti atkarīgas no ražošanas veidiem, kas pastāv sabiedrībā. Tieši ražošanas veids ir noteicošais faktors ražošanas sadalē sabiedrībā.
…
Plaši pazīstamas ir tādas zinātnes, kā ekonomika un politika. Ekonomika ir zinātne par to kā cilvēkiem pareizi saimniekot. Politika ir process, kurā sabiedrības politiskās vienības, veic politiskas darbības savu mērķu sasniegšanai. Bet eksistē arī tāda zinātne, kā politiskā ekonomija. Ir skaidrs, ka tā zinātne ir cieši saistīta gan ar ekonomiku, gan ar politiku. Ar citiem vārdiem, politiskā ekonomija ir zinātne, kas pēta ekonomikas politiskajās aspektus. Politiskajai ekonomijai bija ļoti garš attīstības periods, kas sakas senatnē un turpinājās līdz mūsu dienam.




