XX gadsimtā sakumā vel nebija Latvijas valsts, visa tagadēja Latvijas teritorija ietilpa Krievijas impērijas sastāvā. Latvieši bija lielāka iedzīvotajā daļa Kurzemes un Vidzemes guberņā, kā arī Vitebskas guberņu vairākos apriņķos. Kurzemes un Vidzemes guberņas piederēja pie Krievijas impērijas attīstītākajām nomalēm, bet Vitebskas guberņas latviešu apriņķi attīstības līmenis bija krietni zemāks. Baltijas guberņu straujākai attīstībai bija vairāki cēloņi. Pirmkārt, izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis nodrošināja Krievijas tirdzniecību ar Rietumvalstīm caur Baltijas guberņu ostām (1901.gadā Rīga ieņēma vienu no pirmajām vietām starp Krievijas ostām preču apgrozījumā kopapjomā). Otrkārt, Latvijas saimnieciskās izaugsmes cēlonis bija Rietumvalstu, īpaši Vācijas un Anglijas, uzņēmumu darbība. Rietumu uzņēmējiem bija izdevīgāk dibināt rūpnīcas tieši Krievijas teritorijā nekā eksportēt preces uz Krieviju. Tas savukārt sekmēja saimniecības modernizāciju un Latvijas izvietoto rūpnīcu ciešu sadarbību ar Rietumu uzņēmējiem. Trešais cēlonis bija latviešu salīdzinoši augstais izglītības līmenis (lasīt un rakstītpratēju skaits Vidzemes guberņas latviešu daļā bija 77,7%, bet Kurzemes guberņā – 70,9%), saprotams, ka salīdzinoši augstais izglītības līmenis bija pamatā latviešu strādnieku darba prasmei. Straujā rūpniecības attīstība veicināja sociālas izmaiņas Latvijā, palielinājās pilsētu iedzīvotāju īpatsvars Latvijas iedzīvotāju vidū (14,8% - 1863.gadā; 40,3% - 1901.gadā)…
