El Greco pārsvarā zīmēja reliģiska satura darbus (kā jau tas raksturīgi renesanses laikmetam) manierisma stilā. Patiesībā, darbiem raksturīgs zināms misticisms, fantastika. Darba skatītājiem tā šķiet, jo darba kompozīcija ir dinamiska, līnijas ir asas un lauzītas, krāsu pārklājums - biezs un spilgts, koši krāsu akcenti un izstieptas proporcijas.
Viņa, tāpat kā viņa skolotāja Tintoreto, ekspresionistisko stilu daudzi viņa laikabiedri nespēja saprast. El Greko skrēja simts gadus pa priekšu saviem laika biedriem. El Greko ieguva atpazīstamību tikai 20. g.s. Mūsdienās viņu sauc par ekspresionisma un kubisma stilu pamatlicēju. Gan El Greko, gan Tintoreto darbus uzskatīja par paviršiem un nepabeigtiem, jo viņu laikabiedru darbi nereti sasniedza tehnisku perfekciju, taču tie bija salīdzinoši „sausi” un bezpersoniski, kamēr El Greko un viņa skolotāja darbos bija spēcīgs saturs.
El Greko Venēcijā ieradās no izolēta zemes nostūra, kur mākslā kopš viduslaikiem nekas jauns nebija izveidojies. Savā dzimtenē autors pierada skatīt skarbus un nereālus svēto tēlus bizantiešu tradīcijās, tādēļ arī vēlāk savus darbus atainoja saviļņojošā un emocionālā veidā.
…
