Daba vienmēr cilvēkam ir bijusi mākslas, iedvesmas un radošā darba materiālu avots. Kā Fransis Bēkons reiz ir teicis: „Māksla ir cilvēks reizināts ar dabu.” Tāpat kā māksla, arī daba cilvēkam dod mieru saskaņu un dzīvotgribu. Arī Virzas poēmā „Straumēni” ļaudis dzīvo saskaņā ar dabu un tās ritumu. Straumēnu ļaudis bija kā vienots veselums, arī nāvi viņi neuzskatīja par dzīves galu.
E.Virzas poēmā „Straumēni” starp cilvēku un dabu valdīja saskaņa un harmonija. Ļaudis bija pilnībā iesaistījušies dabas ritumos. Vislabāk to raksturo kāds kalps, kurš bija tā saradis ar aitām, ka gulēja kūtī, piesūcies ar aitu smaku, un aitas viņu pieņēma par savējo. Arī Straumēnu ļaužu darba ritms bija saskaņots ar dabas nemainīgo kārtību. Piemēram, pavasarī, kad bija pienācis lielās sējas un zemes apstrādes laiks, cilvēks rūpējās par savu zemi, lai gan tas bija smags darbs, Straumēnu ļaudis zināja, ka rudenī daba viņu pūliņus pamatīgi atalgos. …
