Parkinsona slimība jeb parkinsonisms ir savdabīga dopamīnerģiskās sistēmas patoloģija. Tās cēlonis ir vidussmadzeņu melnās substances (substantia nigra) šūnu atrofija. Klīniskajā praksē tomēr sastop pacientus, kuriem ir ne tikai parkinsonisma, bet arī citu smadzeņu sistēmu bojājuma simptomi. Pēdējo 20 – 30 gadu laikā šīs slimības formas intensīvi pēta, precizē to klīniskos simptomus, diagnozes un diferenciālās diagnozes kritērijus. Ir izpētītas arī smadzeņu patomorfoloģiskās pārmaiņas un izvirzītas darba hipotēzes par iespējamo slimības attīstības mehānismu.
Ir aprakstītas vairākas slimību formas, kuru klīniskajā ainā dominē parkinsonisms, uz kura fona atrod arī citus parkinsonismam neatbilstošus simptomus. Formas ar parkinsonisma un citu smadzeņu sistēmu bojājumu izdala atsevišķā grupā ar nosaukumu “parkinsonisma plus sindromi”. Līdz šim izdalītas četras formas – progresējošā supranukleārā trieka, striatonigrālā deģenerācija, kortikobazālā deģenerācija un parkinsonisma – demences – amiotrofiskais komplekss. Pirmās trīs formas sastopamas un aprakstītas dažādās zemēs, bet pēdējā ir endēmiska, un to sastop Klusā okeāna Guamas salā.
…
