Darbā „Nejaušība, ironija, solidaritāte” autors apskata divus iespējamus inteliģencē sastopamos dzīves skatījumus – ironisko(ironists) un metafizisko(metafiziķis) - , cilvēka rīcībā esošo vārdu krājumu(ko autors nodēvē par „galīgo vārdu krājumu”) un skatījumu uz to attiecīgā intelektuālā tipa ietvaros; tai pat laikā meklējot kompromisu starp šo divu atšķirīgo, pat pretējo, skatījumu nosacījumiem un iespēju rast solidaritāti.
Ironista dzīves skatījumam raksturīgākais ir šaubas: šaubas par savu pašlaik lietoto vārdu krājumu, šaubas(vai drīzāk noliegums) par iespēju rast apstiprinošu vai noliedzošu atbildi/argumentu un šaubas par varbūtību rast realitāti atspoguļojošu vārdu krājumu, jo viņa paša vārdu krājums realitāti neatspoguļo precīzāk par kādu citu sastopamo vārdu krājumu un ka nepastāv kāds augstāks spēks ārpus vārdu krājuma, nepastāv spēks, kas palīdzētu atklāt būtību. …
