Teicējs: Te zaķim noderēja tukšs maiss, viņš to uzmeta vilkam galvā, bet pats skrēja cik spēka uz mājām. Bet mājās ciešā miegā gulēja paēduši zaķēni. Zaķu tēvs klusiņām atvēra durvis, zaķēni uzreiz pamodās.
Zaķēni: Urā! Tētis atnāca!
Zaķu tētis: Es neko jums neatnesu.
Zaķu mamma: Manu nabaga zaķēn, mums neko nevajag, viss ir labi, zaķēni jau ir paēduši.
Teicējs: Pēkšņi zaķu mājā atskanēja skaļš troksnis.
Zaķu tēvs: Tas ir vilks! Taisiet ciet durvis! Visi slēpjaties!
Teicējs: Bet durvis atvērās vaļā un durvju priekšā stāvēja lācis.
Lācis: Atvainojiet, ka jūs izbaidīju, tāds jau es esmu. Re, te jums būs no manis cienasts – visgardākais bišu medus.
Teicējs: Nu beidzot zaķu tēvs ar zaķu māti varēja nomierināties, nolika gulēt savus zaķu bērniņus. Zaķu mamma izstāstīja kādi brīnumi ar viņiem notika, kamēr zaķa nebija mājās. Galds nu ir pilns ar visādiem gardumiem.
…
