Apmierinātība ar darbu kā pieaugušo dzīves darbības komponents

Aktuāla problēma Latvijā ir darba vietas apstākļi, - gan psiholoģiskā, gan socioloģiskā, gan materiālā ziņā, jo šodien neapmierinātība ar darbu būtiski ietekmē depresijas dziļuma pakāpi un trauksmes līmeni. Augstais trauksmes un depresijas līmenis, manuprāt, ir saistīts ar daudziem nelabvēlīgiem, apstākļiem, kuru rezultātā cieš indivīda personība, viņa Es, pašvērtējums, attieksme pret sevi, apkārtējiem un dzīvi kopumā. Neskatoties uz to, ka, pārsvarā, galvenais iemesls, kādēļ mēs strādājam ir materiālais atalgojums, manuprāt, visizplatītākais depresiju un trauksmi izraisošais iemesls tomēr ir psiholoģiski nelabvēlīgi darba apstākļi, kuru rezultātā rodas liela neapmierinātība un nepatika pret darāmo darbu. Darbiniekam, kurš netiek pienācīgi novērtēts un atzīts, pamazām rodas diskomforts (iekšējs). Tas, savukārt, rada personības nepiepildījuma sajūtu. Viņš var justies nevajadzīgs un bieži vien nesaredzēt dzīvei jēgu. Negūstot gandarījumu no darba, bieži vien tiek vainots pats darbs, kura rezultātā iestājas nepatika un neapmierinātība ar šo darbu. Neapmierinātība ar darbu var kļūt par vērā ņemamu iemeslu neirotisku slimību attīstībai. Mūsdienās arvien vairāk darbs tiek uzskatīts par cilvēka pašvērtības mēru un tādēļ, piemēram, slikti darba apstākļi vai darba zaudēšana tiek uztverts kā pašvērtības apdraudējums. Laiks, kuru pavadām savā darba vietā strādājot, aizņem lielāko mūsu dzīves daļu, tādēļ, ir ļoti būtiski, lai mēs no tā gūtu apmierinājumu un gandarījumu.
Piemēram, V.Frankls (Frankl), runājot par darba jēgu vispār, uzskata, ka radošo vērtību realizācijai jāsakrīt ar profesionālo darbību. Darbs ir tas, kurā indivīds atrod savas eksistences nozīmi, savu būtību, izpausmi, specifiku, vienreizīgumu, neatkārtojamību un savstarpējo saskarsmi ar sabiedrību, un, tādā veidā saredz jēgu un vērtību savā dzīvē. V.Frankls piebilst, ka tas nenotiek tādā gadījumā, ja profesionālā darbība ir traucēta vai pazūd pavisam, t.i., iestājas bezdarbs [8;96]
Būtisks vecums ir 30 līdz 40 gadi. Tas ir laiks, kad mainās attieksme pret sevi, citiem un dzīvi kopumā. Cilvēks sāk apzināties savu vietu un lomu sabiedrībā. Viņa intereses paplašinās un padziļinās. Radoša attieksme pret dzīvi kopumā. Šī dzīves cikla stadija ir brieduma sākums, t.i., agrās jaunības beigas un vidēja vecuma sākums. Brieduma stadijai raksturīgs parametrs, kura pozitīvais pols ir “tuvība”, negatīvais “vientulība”.
…