-
Minoritāšu tiesības un aizsardzība
1918. gada 11. februārī šis ASV prezidents atkārtoti paziņoja, ka, tikai respektējot starptautiskās kopdzīves principu- tautu pašnoteikšanos, varēs noslēgt mieru un izveidot valstu normālu attiecību sistēmu Eiropā.1 1919. gadā sakarā ar Krievijas impērijas sabrukumu un pēc Vācijas un Austroungārijas sakāves, daudzas nācijas Vidus un Austrumeiropā atguva vai ieguva neatkarību, izveidoja vai teritoriāli pārveidoja savas valstis atbilstoši savām nacionālām interesēm un iecerēm. Šis process notika dažādos etnonacionālos variantos. Somijā, Igaunijā, Latvijā, Baltkrievijā un Ukrainā etnokulturālā pamatnācija centās izveidot valsti savā etniskajā teritorijā, kurā tā bija vairākums.2 Savukārt, poļu nācija tiecās veidot savu nacionālo valsti Polijas vēsturiskajā valstiskajā teritorijā, kura tai piederēja līdz sadalīšanai 18. gs. un kurā bija saglabājusies poļu kultūras un valodas ietekme. Visos šajos variantos nacionālās un daudznacionālās valstis veidojās teritorijās, kurās dzīvoja arī lielās minoritātes, bet atsevišķos apgabalos titulnācijām nepiederošās tautības pat bija iedzīvotāju vairākums.3 Gandrīz visās jaunajās nacionālajās valstīs (izņemot Igauniju), kur blakus pamatnācijai dzīvoja minoritātes ar savām nacionālām interesēm, radās nesaskaņa starp jauno valstu nacionālo vienotības principu un iedzīvotāju daudznacionalitāti. Pirmais līgums, ko Antante Parīzē noslēdza ar vienu no jaunajām valstīm, bija līgums ar Poliju, kas tika parakstīts 1919. gada 28. jūnijā. Polija pieņēma visus tai izvirzītos noteikumus. …
Minoritāšu tiesības un minoritāšu aizsardzība.Mūsdienās ar jēdzienu „kultūratšķirība” saprot kaut ko vairāk, nekā personas pamatnacionalitātes legālo statusu. Tas ir attiecināms uz dažādiem dzīvesveidiem, pārliecībām un valodas lietojumiem. Minoritāšu tiesības tika noteiktas arī valstu savstarpējos līgumos. Ļoti konkrēti tas darīts 1914. gada 17. maijā noslēgtajā līgumā starp Grieķiju un Albāniju, kurā atzītas abu pušu nacionālo grupu tiesības otrā valstī valodas lietošanā un izglītības gūšanā dzimtajā valodā, turklāt ar norādi, ka šīs tiesības piešķirtas uz mūžīgiem laikiem. 19. gs. Beigās minoritāšu jautājumam jau plaši pievēršas Eiropas tiesību zinātne. 20. gs. sākumā daudzi notikumi liecināja, ka imperiālistiskās lielvalstis izmanto minoritāšu radikālo nacionālo spēku aktivitātes, lai radītu starptautiskus sarežģījumus, kaitētu konkurējošai valstij. Minoritāšu jautājums Eiropā no valstu iekšējās problēmas arvien vairāk pārvērtās par starptautisko attiecību klupšanas akmeni. Taču imperiālistisko valstu diplomātija nevēlējās starptautisku mierīgu noregulējumu.
