Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Latgales zemniekiem piešķīra uzvārdus, kas bieži bija poliski un baltkrieviski, piemēram, Dombrovskis, Jankovskis, Andreiko, kā arī krieviski, piemēram, Ivanovs, Morozovs.
19.gs otrajā pusē Krievija bija viena no retajām Eiropas valstīm, kurā vēl arvien nebija parlamenta, un imperatoram piederēja neierobežota vara. Aleksandrs II neatteicās no patvaldības, tomēr nolēma izveidot vietējās pašvaldības. Tiesa, jebkuru pašvaldības lēmumu imperatora ierēdņi varēja atcelt. 1866. gadā pieņēma likumu, ar kuru visiem pagasta saimniekiem un kalpu pārstāvjiem bija jāsanāk uz sapulci un jāievēl pagasta valde. Turpmāk tā vadīja zemnieku sabiedrības dzīvi.
Sliktie dzīves apstākļi un muižnieku nežēlība nevarēja turpināties mūžīgi. To saprata gan zemnieki, gan paši muižnieki. Vieni rīkoja vardarbīgus protestus un nemierus, bet otri meklēja iespēju mainīt tā laika likumdošanu. Liels nopelns zemnieku brīvlaišanai bija ne tikai pašu zemnieku vēlmei un cīņai par to, bet arī muižniecībai. Pati zemnieku brīvlaišana pēc dzimtbūšanas atcelšanas visās guberņās noritēja lēni un sarežģīti. Brīvība tika dota pakāpeniski, bieži vien vairāku gadu garumā.
Secinot varētu teikt, ka dzimtbūšanas atcelšana bija gandrīz tikai formāls solis situācijas uzlabošanai. Jo reālā situācija īpaši nemainījās un zemnieki nespēja izmantot visas jauniegūtās privilēģijas joprojām nabadzīgā stāvokļa dēļ. Tuvāko gadu laikā zemniekiem bija jāturpina cīņa par savām interesēm un tiesībām uz savu saimniecību un attīstību.
…
