Latvietis patiesībā var būt paraugs daudzām citām tautām, jo ar savu darbīgumu ir daudz ko panācis. Protams, tā ir tikai teorētiska galvenā tipiska latvieša īpašība, jo vienmēr ir jāpieļauj izņēmumi.
P.Jurevičs uzdevis vienu svarīgu jautājumu : „Kāpēc mēs gribam palikt latvieši?”. Viņaprāt latvietība ir mūsu esamības pamats, un zaudējot to, mēs pazaudētu paši sevi. „Esamība dibinās jūtās, domās, ideālos, tā izteicas iztēlē, atmiņās, cerībās, sajūsmā, izmisumos, gribas lēmumos. Lielāko daļu no mūsu esamības veido saturi, kas atkarīgi no mūsu piederības pie mūsu tautas.” (1.;15.) Pamatā tā droši vien arī ir, lai gan mūsdienu apstākļos daudzi latvieši arvien biežāk netieši noliedz savu esamību, jo valsts arvien mazāk apmierina mūsu intereses. Iesakņojies tāds kā – es mīlu šo zemi, bet ne šo valsti – princips.
Galvenais secinājums, kas izriet no P.Jureviča rakstītā ir, ka latvietis ir mūžīgā steigā un kustībā. Tas visticamāk nozīmē, ka mēs esam nemierīga tauta, kas daudz strādā, taču, manuprāt, mūsdienu latvietis ir jau pierimis, un arī mūsdienu steidzīgajos laikos prot šad tad atpūsties, pat ja atpūta izpaužas darot kaut ko.
…
