Ilze pati apgūlās malā, un mazais Kaspars tad palika vidū starp viņu un Annužu. Kaspars uzcēlās žorīdamies, berzēdamies, gluži aizlipušām acīm un sāka streipuļot pa istabu. Patlaban ienāca Kaspars nomazgātu muti. Kad Kaspars bij šo savu pienākumu izpildījis un no viešņas apglaudīts, tad Ilze raisīja viņas kukuļu nastiņu vaļā, no kuras izņēma baltas maizes doniņu un runāja uz Kasparu: „Lūk, dēls, cik laba mums otrējo māte! Redz, kādus kukuļus viņa mums tūliņ ir atnesusi.”
Patlaban ienāca jauns cilvēks pilnīgā augumā, ar melnu, gandrīz mežīgu bārdu un matiem. Viņa sejs bij skaisti bāls, kluss un auksts kā balta mūra siena. Visa šā cilvēka izskats prasīja gandrīz bijāšanas un cienīšanas. Ienākdams viņš vājinieci laipni sveicināja:”Labrīt, māt! Vai esi jau spirgtāka?” „Laikam visas būs gan,” Kaspars, lielās drēbes novilka, atteica.”Tūliņ vis vēl ne, bet laikam drīz gan nāks,” Kaspars atbildēja pēc kāda acumirkļa, it kā no citām domām uztrūkdamies. …
